Vai mūsdienu jauniešiem ir tuvas mūsu senču tradīcijas, gadskārtu svētku tradīcijas?

Uz šo jautājumu nevar dot atbildi – jā vai nē. Tas ir atkarīgs no jauniešu vecākiem un,  protams, no pašiem jauniešiem, no viņu interesēm.

Dažus jauniešus varbūt pavisam neinteresē, ka dzīvija, ar ko nodarbojās, kādas intereses bija viņu senčem, bet daži otrādi cenšas uzzināt kaut ko vairāk par to. Es nevaru apstrīdēt viedokli, ka mūsu senču tradīcijas nav vajadzīgas. Es uzskatu, ka senču tradīcijas vienalga vajag vismaz aptuveni zināt, jo, ja cilvēks nezinās, kā dzīvoja senči, tad viņš var jau būt, ka laidīs garām iespēju uzzināt kādus  noslēpumus par dzīvi, kuri varētu atvieglot to. Man liekas, ka ja cilvēks pēta un piedalās kaut kādos svētkos, kuri ir eksistējuši daudzas paaudzes, tad var ieraudzīt, kā senajos laikos atpūtās cilvēki un var ieraudzīt, par kādiem sīkumiem  viņi priecājās. Protams, ka jaunas tradīcijas arī ir vajadzīgas. Pirmkārt, lai, kad mūsu paaudzi nomainīs jauna paaudze, tā par mums atcerētos, un gribētos, lai atcerētos  ar cieņu. Ja labi padomāt, tad mūsu skola pazīstama ar mūsu senču tradīciju – gadskārtu svētku tradīciju svināšanu. Ja man jautātu, kāpēc esmu par to tik parliecināta, es atbildētu, tāpēc ka mūsu skolā piektajās un sestajās klasēs ir tāds priekšmets kā mātes kultūra. Nodarbībās  notiek iepazistināšana ar gadskārtu svētku tradīcijām. Mūsdienās tika izdomātas arī jaunas tradīcijas, tādas kā Valentīndiena, Helovins… Un tomēr es atkal atgriežos pie tā, ka senču tradīcijas ir tuvas mūsdienu jauniešiem. Man liekas, ka ģimenes svētkus jaunieši svin kopā ar vecākiem, vecvecākiem. Var minēt tādus ģimenes svētkus kā Lieldienas, Ziemassvētki, Jaunais gads, Jāņi, Līgo… Visi šie svētki saistīti ar senču tradīcijām un man liekas, ka nekas daudz neatšķiras no tā, kā agrāk svinēja visus šos svētkus un kā tos svin mūsu dienās.

Es vēlētos, lai mans viedoklis realitātē būtu patiess un  vēlētos, lai mūsu senču tradīcijas nekad nebūtu aizmirstas.