Ikviena Latvijas Republikas gadadiena ir svētki, kurus visa valsts atzīmē ar īpašu nopietnību un svinīgumu. Tas ir laiks, kad mēs aktualizējam jēdziena ‘’brīvība’’ nozīmi katra cilvēka dzīvē, bet jubilejas reizēs tas būtu jāuzsver ar īpašu godbijību pret tiem, kuri nodrošināja Latvijas brīvību ne tikai 20. gados, bet arī neatkarības atjaunošanas laikā 90. gados.
Ceļš uz neatkarības atjaunošanu aizsākās ar Latvijas Tautas frontes izveidošanu Rīgā 1988. gadā. Taču atmodas vēsmas bija manāmas jau 1987.gada 14. jūnijā, kad nesen izveidotā komunistu pretinieku grupa „Helsinki -98” nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot 1941. gada deportētos latviešus. Latvijā lēnām, bet neatlaidīgi sāka ieplūst jaunas vēsmas un sākās jauns dzīves periods. Tas bija laiks, kad cilvēki sajuta, ka dzīvē ir iespējamas pārmaiņas. Daudzi jau aizmirsuši par nebeidzami garajām rindām, kuras neizstāvot ne pie kā nebija iespējams tikt. Tas bija laiks, kad sērkociņus, sāli un cukuru deva apmaiņā pret taloniem. Tas visiem bija apnicis. Cilvēki vēlējās mainīt dzīvi.
Pasaule piepeši bija kļuvusi atvērta un tuva, un latvieši no rietumiem pamazām sāka atgriezties tēvzemē. Pa drusciņai tiek iznīcinātas nozīmīgas uzvaras. Baltijas folkloras svētkos 1988.gada vasarā Rīgas ielās pirmoreiz redzami sarkanbaltsarkanie karogi, bet oktobrī Tautas Frontes monifestācijā Dziesmu svētku estrādē to jau ir vesela jūra.
Mēs dzīvojam brīvā valstī. Tas skan tik pašsaprotami un pat elementāri, taču mēs, jaunieši, pat nespējam iedomāties, ko šie divi it kā vienkāršie vārdi „Brīva Latvija” nozīmē mūsu vecvecākiem, vecākiem. Mēs nespējam izjust to patieso tautas vienotības spēku, kas caurstrāvoja ikkatru sirdi, kad 1989. gada 23. augustā visas 3 Baltijas republikas noorganizēja pasaulē vēl neredzētu akciju. Gandrīz 2 miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja 595 km garu dzīvu ķēdi no Tallinas līdz Viļņai. Šo notikumu nosauca par „Baltijas ceļu.”
Tagad mēs ar prieku acīs varam teikt, ka dzīvojam valstī, kurā nav jābaidās runāt dzimtajā valodā, kas pieder mums – latviešiem. Jāatzīst, ka ceļš līdz Latvijai nebija viegls, liktenis latvju tautai ir licis ne mazākums šķēršļu un tomēr mēs ar lepnumu varam dzīvot brīvā Latvijā, par to mums jāpateicas mūsu vecvecāku izlietajām asinīm, mūsu vecāku drosmei un galu galā apņēmībai, pateicoties kurai mēs nebīstoties varam atcerēties šo tik pacilāto un latviešiem svarīgo notikumu – 4. maiju, dienu, kad 1990.gadā Augstākā Padome pieņēma Latvijas valsts Neatkarības Deklarāciju. Pasaulē nav daudz tādu tautu, kas būtu atjaunojušas neatkarību bez ieročiem, vien ar garīgo spēku. Mums tas izdevās! Ne velti A. Saulrietis teicis :”Tauta, kurai ir stipra un dziļa tēvu zemes mīlestība, bojā neaizies. Gan viņa var tikt pārspēkā nomākta un uz laiku vārdzināta, bet ne iznīcināta.”
Latvieši ir piedzīvojuši daudz ko. Gan karu, gan ienaidnieku no dzimtās zemes un pat nāvi, taču tas nav spējis salauzt to spēcīgo savas Tautas mīlestības garu. Mēs ticam, ka Latvijai ir gaišāka rītdiena, mēs ticam, ka Latvija var!
Evita Kozule 11.a klase, Rēzeknes poļu vidusskola
