LaSVa Blog

Atsauksmes par nometni

lasva — Wed, 30 Jun 2010 12:38:15 +0000

4.maijs – Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena

lasva — Fri, 14 May 2010 05:35:17 +0000

Ikviena Latvijas Republikas gadadiena ir svētki, kurus visa valsts atzīmē ar īpašu nopietnību un svinīgumu. Tas ir laiks, kad mēs aktualizējam jēdziena ‘’brīvība’’ nozīmi katra cilvēka dzīvē, bet jubilejas reizēs tas būtu jāuzsver ar īpašu godbijību pret tiem, kuri nodrošināja Latvijas brīvību ne tikai 20. gados, bet arī neatkarības atjaunošanas laikā 90. gados.
Ceļš uz neatkarības atjaunošanu aizsākās ar Latvijas Tautas frontes izveidošanu Rīgā 1988. gadā. Taču atmodas vēsmas bija manāmas jau 1987.gada 14. jūnijā, kad nesen izveidotā komunistu pretinieku grupa „Helsinki -98” nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, godinot 1941. gada deportētos latviešus. Latvijā lēnām, bet neatlaidīgi sāka ieplūst jaunas vēsmas un sākās jauns dzīves periods. Tas bija laiks, kad cilvēki sajuta, ka dzīvē ir iespējamas pārmaiņas. Daudzi jau aizmirsuši par nebeidzami garajām rindām, kuras neizstāvot ne pie kā nebija iespējams tikt. Tas bija laiks, kad sērkociņus, sāli un cukuru deva apmaiņā pret taloniem. Tas visiem bija apnicis. Cilvēki vēlējās mainīt dzīvi.
Pasaule piepeši bija kļuvusi atvērta un tuva, un latvieši no rietumiem pamazām sāka atgriezties tēvzemē. Pa drusciņai tiek iznīcinātas nozīmīgas uzvaras. Baltijas folkloras svētkos 1988.gada vasarā Rīgas ielās pirmoreiz redzami sarkanbaltsarkanie karogi, bet oktobrī Tautas Frontes monifestācijā Dziesmu svētku estrādē to jau ir vesela jūra.
Mēs dzīvojam brīvā valstī. Tas skan tik pašsaprotami un pat elementāri, taču mēs, jaunieši, pat nespējam iedomāties, ko šie divi it kā vienkāršie vārdi „Brīva Latvija” nozīmē mūsu vecvecākiem, vecākiem. Mēs nespējam izjust to patieso tautas vienotības spēku, kas caurstrāvoja ikkatru sirdi, kad 1989. gada 23. augustā visas 3 Baltijas republikas noorganizēja pasaulē vēl neredzētu akciju. Gandrīz 2 miljoni cilvēku sadevās rokās un izveidoja 595 km garu dzīvu ķēdi no Tallinas līdz Viļņai. Šo notikumu nosauca par „Baltijas ceļu.”
Tagad mēs ar prieku acīs varam teikt, ka dzīvojam valstī, kurā nav jābaidās runāt dzimtajā valodā, kas pieder mums – latviešiem. Jāatzīst, ka ceļš līdz Latvijai nebija viegls, liktenis latvju tautai ir licis ne mazākums šķēršļu un tomēr mēs ar lepnumu varam dzīvot brīvā Latvijā, par to mums jāpateicas mūsu vecvecāku izlietajām asinīm, mūsu vecāku drosmei un galu galā apņēmībai, pateicoties kurai mēs nebīstoties varam atcerēties šo tik pacilāto un latviešiem svarīgo notikumu – 4. maiju, dienu, kad 1990.gadā Augstākā Padome pieņēma Latvijas valsts Neatkarības Deklarāciju. Pasaulē nav daudz tādu tautu, kas būtu atjaunojušas neatkarību bez ieročiem, vien ar garīgo spēku. Mums tas izdevās! Ne velti A. Saulrietis teicis :”Tauta, kurai ir stipra un dziļa tēvu zemes mīlestība, bojā neaizies. Gan viņa var tikt pārspēkā nomākta un uz laiku vārdzināta, bet ne iznīcināta.”
Latvieši ir piedzīvojuši daudz ko. Gan karu, gan ienaidnieku no dzimtās zemes un pat nāvi, taču tas nav spējis salauzt to spēcīgo savas Tautas mīlestības garu. Mēs ticam, ka Latvijai ir gaišāka rītdiena, mēs ticam, ka Latvija var!
Evita Kozule 11.a klase, Rēzeknes poļu vidusskola

Pilsonība un integrācija

lasva — Tue, 11 May 2010 12:17:12 +0000

Latvijā mazākumtautībām nav lielu iespēju izveidot sev prestižu karjeru. Ir iespējams strādāt mazatalgojamā darbā. Vairākumam, protams, ir iespēja iegūt kādu labu amatu dzīvē, bet ne visiem tas izdodas.
Man pilsonība gandrīz neko neizsaka, jo man ir daudz draugu krievu, baltkrievu, ukraiņu un daudzu citu valstu pilsonību. Tas netraucē man ar viņiem sarunāties, tas palīdz man iepazīt citas valsts kultūru. Manai ģimenei pilsonība arī neko īpašu nedod. Viņiem nav nozīmes ar kuras valsts pārstāvjiem sarunāties un dzīvot. Pilsonība nav viena no tām galvenajām lietām.
Ir svarīgi Latvijai ievērot un cienīt citu tautu tradīcijas un kultūru. Es tā domāju, jo tādā veidā mēs – latvieši paplašinām savas zināšanas, komunikācijas spējas un redzes loku. Necienot citu tautību tradīcijas var izraisīties karš. Katrs cilvēks ir īpašs. Katram ir dota iespēja dzīvot kopā ar visiem, katrs grib dzīvot pilnvērtīgi. Neskatoties uz kāda cilvēka īpašu ādas krāsu, kultūru un tradīcijām, vajag prast mīlēt vai cienīt to tādu kāds viņš ir.
Kristīne, Krāslavas gr.Plāteru v.n.Poļu pamatskola

Pilsonība un integrācija

lasva — Tue, 11 May 2010 12:15:46 +0000

Latvijā mazākumtautību iespējas ir tādas pašas, kā pilsoņiem. Mēs dzīvojam brīvā valstī, kur nav lielas nozīmes tikai tautībai.
Man un manai ģimenei pilsonība nozīmē būt daļiņai no mūsu valsts. Katra pilsoņa vārdu uzklausa, tāpēc mana ģimene balso vēlēšanās.
Ir svarīgi Latvijā ievērot un cienīt citu tautību tradīcijas. Mūs ļoti daudz, mēs kopā dzīvojam vienā valstī, mums ir viena vēsture. Citu valstu tradīcijas mūsu valsti padarīs bagātāku, interesantāku.
Iveta, Krāslavas gr.Plāteru v.n.Poļu pamatskola

Kā es varu ietekmēt sabiedrības integrāciju?

rita090596 — Fri, 07 May 2010 14:11:45 +0000

Pēc tautības es esmu krieviete un mana dzimtā valoda ir krievu. Bet dzīvojot Latvijā, es apzinos, ka ir labi jāpārvalda arī valsts valoda, lai varētu brīvi sarunāties ar latviešu tautības cilvēkiem, lai pēc skolas beigšanas varētu veiksmīgi iestāties un studēt augstskolā. Tāpēc es izmantoju jebkuru iespēju, lai padziļinātu savas latviešu valodas zināšanas. Vispirms cenšos godīgi gatavoties katrai latviešu valodas stundai, mācoties jaunas frāzes, pildot radošus uzdevumus.
Ar lielu patiku piedalos “Bērnu žūrijā”, vērtēju grāmatu saturu, apspriežot to ar citiem ekspertiem.
Dažus gadus es piedalījos LVAVA rīkotajos konkursos, braucu uz Rīgu un lasīju Latvijas skolēnu esejas. Labākās esejas tika ievietotas kalendārā.
Es piedalos visos skolas pasākumos, kuri tiek vadīti latviešu valodā.
Iepazīties ar latviešu kultūru man palīdz tas, ka es piedalos deju kolektīvā, un pašlaik mēs gatavojamies dziesmu un deju svētkiem, apgūstam to repertuāru.
Man liekas, ka dzīvojot vienā valstī, mums visiem jāprot runāt gan latviešu, gan krievu valodā. No mums ir atkarīgs, ka mēs veidojam savas attiecības ar cilvēkiem. Vai spējam atrast kopīgu valodu?

Sākot darbu pie projekta 3.bloka “Integrācija un pilsonība”, mums nebija ne jausmas par naturalizācijas procesu. Tāpēc mēs nolēmam griezties ar jautājumiem pie savas skolas skolotājiem, kuri ir ieguvuši pilsonību.

rita090596 — Thu, 06 May 2010 13:32:17 +0000

Tamāra Savčenko-ģeogrāfijas skolotāja.
1.Kā jūs domājat, kāpēc cilvēki naturalizējas?
-Tiesības ir tādas pašas kā citiem; ir tiesības strādāt jebkurā darbā; var piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
2.Kāpēc jūs negribat pieņemt pilsonību?
-Tik un tā uzskatu sevi par Latvijas pilsoni, jo cienu visus likumus. Es domāju, ir pazemojoši kārtot eksāmenus vecam cilvēkam; viņam jābūt atvieglojumiem, lai iegūtu pilsonību.

Andžela Semjonova-ārpusstundu darba organizatore.
1.Kā jūs domājat, kāpēc cilvēki naturalizējas?
-Lai būtu pilntiesīgam pilsonim; lai piedalītos vēlēšanās.
2.Kas bija nepieciešams, lai nokārtotu eksāmenus?
-Iesniegums; maksājums; valodas zināšanas.
3.Kāda firma vai kompānija nodarbojas ar šo darbu?
-”Valsts Naturalizācijas Pārvalde”.

Ivns Lukša-sporta skolotājs.
1.Kas kļuva par iemeslu pieņemt pilsonību?
-Iespēja balsot; ir laime būt savas valsts pilsonim; var aizbraukt uz citām Eiropas valstīm.
2.Kā jūs domājat, kāpēc cilvēki naturalizējas?
-Lai aizbrauktu uz ārzemēm.
3.Kas bija nepieciešams, lai nokārtotu eksāmenus?
-Apgūt valsts valodu; himnas zināšanas; pastāstīt par sevi.

Tatjana Vagale-mūzikas skolotāja.
1.Kas kļuva par iemeslu pieņemt pilsonību?
-Visa dzīve saistīta ar Latviju; tas ir pienākums.
2.Kā jūs domājat, kāpēc cilvēki naturalizējas?
-Gribu piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
3.Kas bija nepieciešams, lai nokārtotu eksāmenus?
-Latvijas vēsture; apgūt valsts valodu (lai varētu uzrakstīt sacerējumu no 100 vārdiem); mutisi atbildēt uz jautājumiem.

Darja un Rita, 7.a klase

Čav no 7.a

k12345k — Thu, 29 Apr 2010 11:27:13 +0000

nasty002 — Tue, 23 Mar 2010 16:27:14 +0000

Pirmkārt, jāpasaka, ka jaunieši ir dažādi. Dažiem patīk senās tradīcijas, un viņi ievēro tikai tās, bet dažiem vispār nepatīk senie svētki un viņi atzīst tikai jaunus svētkus, piemēram, Mīlestības dienu.
Tieši man liekas, ka labākais variants būtu svinēt gan senos, gan jaunos svētkus. Manā ģimenē, piemēram, svin gandrīz visus svētkus. No sākuma mēs svinam Jauno gadu, bet pēc tam Veco Jauno gadu. Tā ir interesantāk, aizraujošāk un sanāk vairāk pārsteigumu un dāvanu.
Svētki ir dienas, kad mēs dāvinām apkārtējiem savu cieņu, uzmanību un mīlestību. Tāpēc es uzskatu, ka svētki mums visiem ir nepieciešami kā pozitīvās enerģijas avots. Ir labi, ja mēs interesējamies par senču kultūru un tās tradīcijām. Ir labi, ja mūsu dzīvē ienāk arī kaut kas jauns, piemēram, Valentīndiena. Visi svētki padara mūsu dzīvi daudzkrāsaināku.

inga345 — Mon, 22 Mar 2010 12:53:42 +0000

Protams, pēc darba pilnām dienām mums ļoti patīk svētki, kad var palīksmot un atpūsties. Es nevaru pateikt, ka svētkus svin tikai mūsu vecāki, vecvecāki un ka jauniešiem svētki nav interesanti un viņiem nepatīk tos svinēt. Jauniešiem arī patīk un ir interesanti svinēt svētkus, tikai citādāk. Vienīgā atšķirība ir tā, ka vecāki parasti svin svētkus klusumā, ģimenes lokā-tā ir pieņemts, bet jauniešiem visvairāk patīk svinēt ar draugiem, lai būtu jautri, skaļi, smieklīgi. Piemēram, Ziemassvētkus vecāki svin klusumā, tāpēc ka šo svētku vajag svinēt, lai būtu klusi, savās ģimenēs, bet visbiežāk jaunieši svin atsevišķi, ar draugiem. Valentīna dienu vecāki un vecvecāki, man liekas nesvin, bet jauniešiem šie svētki visvairāk patīk un viņus interesē. Bet tādi svētki kā Masļeņica, es domāju, nav tuvi jauniešiem. Es uzskatu, ka senās tradīcijas nav pārāk tuvas jauniešiem. Viņiem vairāk patīk tādi jautri svētki, kā Valentīndiena, Helovīns, Jaunais gads. Bet gadskārtu svētki, manuprāt, ir domāti svinēšanai ģimenes lokā. Jauniešiem tomēr patīk pavadīt laiku ar vienaudžiem jautrā kompānijā!

Vai mūsdienu jauniešiem ir tuvas mūsu senču tradīcijas, gadskārtu svētku tradīcijas?

anita159 — Sat, 20 Mar 2010 15:53:36 +0000

Uz šo jautājumu nevar dot atbildi – jā vai nē. Tas ir atkarīgs no jauniešu vecākiem un, protams, no pašiem jauniešiem, no viņu interesēm.

Dažus jauniešus varbūt pavisam neinteresē, ka dzīvija, ar ko nodarbojās, kādas intereses bija viņu senčem, bet daži otrādi cenšas uzzināt kaut ko vairāk par to. Es nevaru apstrīdēt viedokli, ka mūsu senču tradīcijas nav vajadzīgas. Es uzskatu, ka senču tradīcijas vienalga vajag vismaz aptuveni zināt, jo, ja cilvēks nezinās, kā dzīvoja senči, tad viņš var jau būt, ka laidīs garām iespēju uzzināt kādus noslēpumus par dzīvi, kuri varētu atvieglot to. Man liekas, ka ja cilvēks pēta un piedalās kaut kādos svētkos, kuri ir eksistējuši daudzas paaudzes, tad var ieraudzīt, kā senajos laikos atpūtās cilvēki un var ieraudzīt, par kādiem sīkumiem viņi priecājās. Protams, ka jaunas tradīcijas arī ir vajadzīgas. Pirmkārt, lai, kad mūsu paaudzi nomainīs jauna paaudze, tā par mums atcerētos, un gribētos, lai atcerētos ar cieņu. Ja labi padomāt, tad mūsu skola pazīstama ar mūsu senču tradīciju – gadskārtu svētku tradīciju svināšanu. Ja man jautātu, kāpēc esmu par to tik parliecināta, es atbildētu, tāpēc ka mūsu skolā piektajās un sestajās klasēs ir tāds priekšmets kā mātes kultūra. Nodarbībās notiek iepazistināšana ar gadskārtu svētku tradīcijām. Mūsdienās tika izdomātas arī jaunas tradīcijas, tādas kā Valentīndiena, Helovins… Un tomēr es atkal atgriežos pie tā, ka senču tradīcijas ir tuvas mūsdienu jauniešiem. Man liekas, ka ģimenes svētkus jaunieši svin kopā ar vecākiem, vecvecākiem. Var minēt tādus ģimenes svētkus kā Lieldienas, Ziemassvētki, Jaunais gads, Jāņi, Līgo… Visi šie svētki saistīti ar senču tradīcijām un man liekas, ka nekas daudz neatšķiras no tā, kā agrāk svinēja visus šos svētkus un kā tos svin mūsu dienās.

Es vēlētos, lai mans viedoklis realitātē būtu patiess un vēlētos, lai mūsu senču tradīcijas nekad nebūtu aizmirstas.